Par spīti necaurredzamajai miglai, Šendons pamanīja padruknu neliela auguma vīrieti ar simpātisku, līksmu seju un laipnām acīm. Pienācis klāt, svešais satvēra Šendona abas rokas un sparīgi, kā franči mēdz teikt — ar tīri dienvidniecisku degsmi un familiaritāti, tās sakratīja.
Bet, kaut arī šis cilvēks nebija dienvidnieks, viņš tomēr to ļoti atgādināja; viņš runāja, dzīvi žestikulējot, domas it kā ar varu lauzās uz āru, gatavas sadragāt viņa domāšanas aparātu. Mazās gudra cilvēka acis un lielā, kustīgā mute šķita kā drošības ventiļi, caur kuriem noplūst liekā enerģija; viņš runāja tik gari un strauji, ka; atklāti sakot, Šendons itin neko nesaprata.
Taču «Forvarda» kapteiņa vietnieks acumirklī pazina šo cilvēku, kaut gan agrāk nebija redzējis; Šendonam pēkšņi atausa gaisma, un, kad svešais brīdi ievilka elpu, viņš steidzīgi nobēra:
— Vai doktors Klobonijs?
— Tas pats, personiski es pats, komandieri Jau vairāk nekā ceturtdaļstundu visur jūs meklēju un pēc jums taujāju. Vai saprotat manu nepacietību? Vēl piecas minūtes, un eš zaudētu prātu! Tātad jūs esat kapteiņa vietnieks Ričards? Tātad patiesi eksistējat? Un neesat tikai mīts? Jūsu roku, jūsu roku! Atļaujiet man vēlreiz to paspiest! Jā, tik tiešām tā ir Ričarda Šendona roka! Bet, ja eksistē kapteiņa palīgs Ričards, tad ir arī briga «Forvards», kuru viņš komandē.