Atklāti sakot, viņš lepojās ar savu saimniecību un jutās laimīgs savā peldošajā svētnīcā, kurā vietas pietiktu ne vairāk kā trim viņa kalsnākajiem draugiem. Un draugi, protams, sanāca, turklāt tik kuplā skaitā, ka tas kļuva nepatīkami pat tādam miermīlim kā doktors Klobonijs, tālab, pārfrāzējis Sokrāta vārdus, viņš beidzot teica:
— Mana māja nav liela, bet lai dievs dod, ka to apciemotu mazāk draugu!
Lai «Forvarda» apraksts būtu pilnīgs, jāpiebilst, ka tieši zem noslēpumainā kapteiņa kajītes loga atradās lielā dāņu doga būda; taču tās mežonīgajam iemītniekam labāk patika klaiņot pa starpklāju un kravas telpām; suni pielabināt šķita neiespējami, un neviens nemācēja izskaidrot šā dzīvnieka dīvaino raksturu. Nereti, galvenokārt naktīs, skanēja žēli kaucieni, baismīgi atbalsodamies kuģa dzīlēs.
Varbūt tādā veidā suns pauda savas skumjas pēc neesošā saimnieka? Varbūt tās bija instinktīvas nojautas par gaidāmā ceļojuma briesmām? Matroži lielākoties tā ari domāja un, kaut arī daži par to smējās, uzskatīja suni par velnišķu izdzimteni.
Starp citu, matrozis Pens, ļoti rupjš cilvēks, reiz atvēzējies grasījās sunim sist, taču, nelaimīgi klupdams, uz kabestāna vārpstas stipri pārsita galvu. Bez šaubām, arī šo gadījumu piedēvēja nešķīstajam garam, kas mīt fantastiskajā dzīvniekā.