Ekipāžas loceklis māņticīgais Kliftons bija ievērojis, ka suns uz juta vienmēr klaiņo vēja pusē, un arī vēlāk jūrā, kad kuģim nācās manevrēt un nemitīgi mainīt buras, ērmotais dzīvnieks pēc katra kuģa pagrieziena kā īsts «Forvarda» kapteinis mainīja savu vietu, allaž spītīgi turēdamies pretī vējam.
Doktors Klobonijs, kura laipnība un glāsti, šķiet, spētu padarīt rāmu pat tīģeri, velti centās iedraudzēties ar suni, viņš tikai zaudēja laiku un pūles.
Jāpiebilst, ka suns neatsaucās ne uz vienu vārdu. Tāpēc kuģa ļaudis beidzot sāka to saukāt par Kapteini, jo tas lieliski pārzināja kuģa kārtību. Acīm redzot, suns. nedevās jūrā pirmoreiz.
Tagad kļūst skaidra bocmaņa jocīgā atbilde Kliftona draugam un tas, kāpēc šādam pieņēmumam neradās ap- šaubītāji; daudzi smejoties teica: tā vien liekoties, ka vienā jaukā dienā šis dzīvnieks pārvērtīšoties cilvēkā un uz kuģa skaļi atskanēšot kapteiņa komanda.
Ričards Šendons no tā nebijās, taču arī viņu mocīja nemiers, un aizbraukšanas priekšvakarā, piektajā aprīlī, viņš par šo tematu apspriedās ar doktoru Kloboniju, Vollu un stūrmani Džonsonu.