Četri sarunu biedri tukšoja desmito unr protams, pē­dējo glāzi groka, jo saskaņā ar instrukciju, kas pienāca vēstulē no Eberdīnas, ekipāžas vīriem bija jābūt atturīb­niekiem, proti, ceļojuma laikā neviens, sākot ar kapteini, beidzot ar kurinātāju, nedrīkstēs dzert ne vīnu, ne alu, ne arī citus alkoholiskus dzērienus; izņēmums būtu slim­nieki, lai gan arī tiem šie dzērieni bez ārsta atļaujas ne­tiks izsniegti.

Tātad jau veselu stundu viri sprieda par aizbraukšanu. Ja visi kapteiņa norādījumi īstenotos līdz galam, Šendo­nam nākamajā dienā būtu jāsaņem vēstule ar pēdējām pa­vēlēm.

— Ja arī šī vēstule, — teica Šendons, — neatklās kap­teiņa vārdu, tad tai vismaz vajadzētu mums pavēstīt bri­gas maršrutu. Citādi — kā lai zinām, kurp braukt?

—     Jūsu vietā, Šendon, — doktors nepacietīgi atbil­dēja, — es brauktu prom, nesagaidījis vēstuli; galvoju, ka tā mūs tikpat panāks.

—    Jūs nekad ne par ko nešaubāties, doktor! Bet uz kuru debess pusi stūrēt?

—     Protams, uz Ziemeļpolu! Tas skaidrs bez vārdiem, šaubu nav.

—    Šaubu nav? — iebilda Volls. — Bet kāpēc gan ne uz Dienvidpolu?

—    Dienvidpolu? — iesaucās doktors. — Nemūžam! Vai tiešām jūs domājat, ka mūsu kapteinim varētu ienākt prātā sūtīt brigu pāri visai Atlantijai? Padomājiet tikai, dārgais Voll!