— Doktoram uz visu atbilde gatava, — tas teica.
— Pieņemsim, ka mums jābrauc uz ziemeļiem, — atsāka Šendons. — Bet sakiet man, doktor, — vai uz Špic- bergenu? Uz Grenlandi? Labradoru? Hudzona līci? Kaut arī visi ceļi ved uz vienu mērķi, tā sakot, uz nepārejamiem' lediem, tomēr šo ceļu ir tik daudz, ka ļoti grūti būtu izvēlēties. Vai varat dot man kategorisku atbildi, doktor?
— Nē, — doktors Klobonijs saīdzis atzinās savā nevarībā. — Bet, ja vēstule tomēr nepienāks, ko jūs galu galā iesāksiet?
— Neko, nogaidīšu.
— Nebrauksiet? — bezcerīgi paceldams gaisā savu glāzīti, Klobonijs iesaucās.
— Nē, nekādā gadījumā.
— Tas būtu visprātīgākais, — mierīgi piezīmēja Džonsons, bet doktors, nespēdams satraukumā nosēdēt, saka staigāt ap galdu. — Jā, visprātīgākais, lai gan pārāk ilga gaidīšana var izraisīt nepatīkamas sekas: pirmkārt, pašreiz ir piemērotākais gadalaiks; ja mums lemts braukt uz ziemeļiem, tad, lai tiktu pāri Dēvisa šaurumam, jāizmanto atkusnis; otrkārt, ekipāža kļūst aizvien nemierīgāka, draugi un biedri mūsu puišus musina «Forvardu» pamest, un viņu ietekmē matroži var izspēlēt ļaunu joku.
— Turklāt, — teica Džeimss Volls, — ja starp mūsējiem izraisītos panika, viņi aizbēgtu visi kā viens, un nezinu gan, vai tad vēl izdotos savervēt jaunu komandu.
— Bet kā lai rīkojas? — iesaucās Šendons.
— Tā, kā teicāt, — atbildēja doktors.