— Bez šaubām, — apstiprināja locis, — jo šim skrūves kuģim četrpadsmit mezglu stundā ir nieks. Patiesi, varēja pabrīnīties, kā tas plēsa viļņus izmēģinājuma braucienā! Ticiet man, šī briga ir varena skrējēja.
— Un tikpat veikli iet ar burām, — turpināja bocmanis Kornhils, — gaita tai ļoti līdzsvarota, un tā lieliski klausa stūrei. Ticiet man,- šis kuģis brauks pētīt polārās jūras, vai arī es neesmu Kornhils! Pag, vēl kāds sīkums! Vai manījāt, cik plata ir sprauga, caur kuru iet stūres ass?
— Nudien, tev taisnība, — sarunu biedri bocmanim piekrita. — Bet ko tas norāda?
— Tas norāda, mani draugi, — Kornhils lielīgi atteica,
— ka jūs neprotat ne redzēt, ne domāt. Šāda sprauga nepieciešama, lai stūre grieztos brīvi un lai to viegli varētu noņemt un atkal pielikt. Jūs taču paši labi zināt, cik bieži tas ledos jādara.
— Kas tiesa, tas tiesa, — «Nautila» matroži sacīja.
— Starp citu, — kāds atkal ierunājās, — par Kornhila domas pareizību liecina brigas krava. Es šo to uzzināju no Kliftona, kurš arī salīdzis uz šā kuģa. «Forvards» ņem līdzi pārtiku un ogļu rezerves pieciem sešiem gadiem. Ogles un pārtika — tā ir visa krava, ja neskaita vilnas drēbesrun roņādas.
— Tātad skaidrs, — sacīja Kornhils. — Bet, ja tu, draudziņ, pazīsti Kliftonu, vai tad viņš tev nestāstīja, kurp kuģis dosies?
■— To viņš nevarēja pateikt, jo pašam nav skaidrs; ekipāža tā salīgta. Uz kurieni kuģis brauks, to viņi uzzināšot tikai gala punktā.