— Ko tur nu, — kāds skeptiķis piezīmēja, — viņi, kā man rādās, taisās braukt pie paša velna!
— Toties kāds atalgojums! — Kliftona draugs iekaisa. — Cik augsta samaksa! Piecas reizes lielāka nekā parastā! Protams, citādi Ričards Šendons nevienu nesalīgtu. Noslēpumains kuģis, kas dodas nezināmā virzienā un kam, šķiet, nav sevišķas vēlēšanās atgriezties! Nu nē, tāds man nav pa prātam, es neparko nebūtu ar mieru braukt!
— Ir vai nav pa prātam, draudziņ, — Kornhils viņu pārtrauca, — «Forvarda» ekipāžā tevi tikpat neuzņemtu.
— Kāpēc?
— Tu neatbilsti nepieciešamajām -prasībām. Man stāstīja, ka precētus vīrus uz kuģa nepieņemot. Bet tieši pie šīs sugas tu piederi. Tāpēc nav ko klīrēties; starp citu, tā tev patiesi būtu smaga problēma.
It kā apstiprinot Kornhila joka patiesību, matrozis kopā ar biedriem iesmējās.
— Itin viss uz šā kuģa, ieskaitot nosaukumu, ir ārkārtīgi pārdrošs, — Kornhils pašapmierināti iesāka. — For- warcl! «Uz priekšu»! Jā, bet cik tālu? Nemaz nerunājot par to, ka brigas kapteini neviens nepazīst.
— Kā ne! To pazīst visi, — jauns matrozis ar panaivu seju iebilda.
— Tā? Pazīst?
— Bez šaubāmi
— Mazais, — Kornhils teica, — tu varbūt domā, ka «Forvarda» kapteinis ir Šendons?