— Mierīgi jā­nogaida, taču tikai līdz rītam, un nedrīkst pieļaut, ka iz­celtos panika. Pagaidām kapteinis savus solījumus kār­tīgi pildījis. Nav nekāda iemesla bažām, ka laikā netiks paziņots brauciena maršruts; ne mirkli nešaubos, ka jau rīt pat mēs kuģosim Īrijas jūrā, un tāpēc, mani draugi, iedzersim pēdējo groku par mūsu ceļojuma laimīgu iz­došanos; tas sākas gan mazliet mīklaini, taču ar tādiem jūrniekiem kā jūs mums ir drošas izredzes, ka viss beig­sies laimīgi.

Un četri vīri pēdējo reizi saskandināja glāzes.

—    Bet nu, — pievērsdamies Šendonam, Džonsons teica, — atļaujiet sniegt kādu padomu: gatavojoties aizbrauk­šanai, ekipāžai jābūt pārliecinātai par jūsu spēku. Vien­alga, vai vēstule rīt pienāks vai ne, — paceliet enkuru; tvaika katlus nekuriniet. Vējš, kā redzams, pierimis; iz­braukt jūrā nebūs grūti; paņemiet loci, bēguma laikā at­stājiet dokus un noenkurojieties aiz Birkenhedas raga; tādā veidā mūsu vīriem zudīs sakari ar krastu, un, kad šī nolādētā vēstule beidzot pienāks, gan tā mūs tur atradīs ne sliktāk kā jebkurā citā vietā.

—    Prātīgi vārdi, dārgais Džonson! — sniegdams roku vecajam jūrniekam, piezīmēja doktors.

Pēc tam katrs devās uz savu kajīti, kur nemierīgā miegā sagaidīja rītausmu.

Nākamajā dienā, kad pilsētā tika iznēsāts pirmais pasts, Šendons nekā vēl nebija saņēmis.