Par spīti tam, viņš tomēr rosīgi gatavojās aizbraukšanai; vēsts par to acumirklī izplatījās visā Liverpūlē, un, kā jau zināms, uz Jauno Prinča doku krastmalu plūda milzīgi ziņkārīgo bari.
Daudzi devās tieši uz brigas klāju, dažs, lai pēdējo reizi apskautu biedru, dažs, lai pārliecinātu draugu nepiedalīties ekspedīcijā, cits, lai pavērtos noslēpumainajā kuģī, cits, gribēdams beidzot uzzināt kuģa ceļojuma mērķi; un, redzot Šendonu klusāku un noslēgtāku nekā jebkad, ļaudis sačukstējās.
Tam bija savs pamats.
Pulkstenis nosita desmit. Tad vienpadsmit. Bēgumam vajadzēja sākties ap vieniem. Šendons, stāvot uz juta, pameta apkārt bažīgu skatienu, pēc matrožu sejas izteiksmēm lūkodams uzminēt savu likteni. Taču velti. «Forvarda» matroži klusēdami pildīja pavēles un, neizlaizdami no acīm kapteiņa vietnieku, nepacietīgi gaidīja vēsti, kura joprojām kavējās.
Džonsons beidza pēdējo sagatavošanos enkura pacelšanai. Laiks bija apmācies; jūra aiz dokiem viļņojās, pūta diezgan spēcīgs dienvidaustrumu vējš, bet izbraukt no Mērsi jūrā nebija grūti.
Nekādu ziņu arī pulksten divpadsmitos. Doktors Klobonijs, rokas plātīdams, nemierīgi staigāja pa klāju, lūkodamies binoklī un, kā viņš ar zināmu latīnisku eleganci izteicās, «ilgodamies jūras». Viņš patiesi bija satraukts — ko tur lai dara! Šendons kodīja lūpas līdz asinīm.