Šajā brīdī pie viņa pienāca Džonsons un teica:

—.Kaptein, ja vēlamies izmantot bēgumu, jāpasteidzas; lai izbrauktu no dokiem, nepieciešama vismaz stunda.

Šendons pēdējo reizi pavērās apkārt un pameta acis pulkstenī. Pusdienlaiks bija pāri.

—     Pacelt enkuru! — viņš bocmanim pavēlēja.

—           Jūs visi, lasieties prom no kuģa! — likdams sveša­jiem atstāt klāju, Džonsons uzsauca.

Pūlis sakustējās, ļaudis metās uz trapu, lai sasniegtu krastu, bet brigas vīri raisīja pēdējās tauvas.

Tad atskanēja suņa rējieni, un ziņkārīgo pūlī, ko matroži, dzīdami prom, bez liekām ceremonijām grūstīja, pieauga kņada. Apslāpēti riedams, suns no kuģa priekš­gala pēkšņi ielēca skatītāju blīvajās rindās.

Pūlis pašķīrās; suns atkal uzlēca uz juta, un ļaudis ieraudzīja ko neticamu: Kapteinis — suns zobos turēja vēstuli, šim notikumam bija tūkstošiem aculiecinieku.

—    Vēstule! — iesaucās Šendons. — Tātad viņš ir šeit!

—           Droši vien bija, bet vairs nav, — teica Džonsons, norādīdams uz klāju, kas tagad jau bija tukšs.

—           Kaptein, Kaptein! Šurp! — sauca doktors, pūlēda­mies atņemt sunim vēstuli, kuru tas, mežonīgi lēkādams, viņam nedeva. Šķita, ka suns vēstuli grib nodot tikai Šen­donam pašam.

—    Šurp, Kaptein! — Šendons uzsauca.

Suns viņam tuvojās. Šendons bez grūtībām atņēma vēs­tuli, un pēkšņi dziļo klusumu, kas bija iestājies uz klāja un krastmalā, pārtrauca trīs skaļi Kapteiņa rējieni.