Ap trim rītā pabraucis garām Retlinas salai, «Forvards» cauri Ziemeļu kanālam iegāja okeānā. Tas notika svētdien, astotajā aprīlī. Angļi, it īpaši matroži, stingri ievēro šo dienu, tāpēc daļa rīta cēliena pa­gāja bībeles lasīšanā, ko labprātīgi uzņēmās doktors Klo- bonijs.

Vētra brīžiem vērtās īstā orkānā, tiekdamās aizdzīt viņus atpakaļ Īrijas piekrastē; milzīgi viļņi spēcīgi šūpoja kuģi. Ja doktoram nepiemetās jūras slimība, tad vienīgi tāpēc, ka viņš centās tai nepadoties, kas nemaz nav tik vienkārši. Pusdienlaikā dienvidu pusē skatienam izzuda Melinheda rags; tā bija pēdējā Eiropas kontinenta daļiņa, ko redzēja šie drosmīgie jūrnieki, un daudzi, kuriem ne­kad vairs nebija lemts šeit atgriezties, ilgi nenovērsa no tās acis.

Novērojumi liecināja, ka briga šai laikā atradās uz 55°57' ziemeļu paralēles un uz 7°40' meridiāna (pēc Gri- ničas), kā rādīja hronometrs.

Ap deviņiem vakarā orkāns norima; «Forvards» pilnās burās uzņēma kursu uz ziemeļrietumiem. Šī diena bija lieliska pārbaude brigas izturībai. Liverpūles lietpratēji nemaldījās: «Forvards» vispirms bija nepārspējams bu­rinieks".

Nākamajās dienās kuģis ātri devās uz priekšu ziemeļ­rietumu virzienā; vējš sagriezās un pūta no dienvidiem, jūra stipri viļņojās; «Forvardam» bija uzvilktas visas bu­ras. Virs juta lidinājās daži vētrasputni un kaijas; dok­tors veikli nošāva kādu no putniem, kas, par laimi, no­krita tieši uz klāja.