—     Bet… — matrozis grasījās viņu pārtraukt.

—     Saproti taču, Šendons ir kapteiņa vietnieks, nekas cits; viņš ir brašs un drosmīgs jūrnieks, pieredzējis vaļu mednieks, lielisks biedrs, pilnīgi cienīgs būt par kuģa kapteini, bet galu galā viņš tomēr tas nav; ja atļauts sa­cīt, Šendons ir tāds pats kapteinis kā tu vai es. Un arī neko nezina, kas uz šīs brigas būs varenākais tūlīt pēc dieva. Kad pienāks īstais laiks, gan kapteinis atradīsies, tikai diezin kādā veidā un kurā no divu pasauļu piekras­tēm, jo par to, uz kādu zemes malu vedīs savu brigu, Ričards Šendons nav bildis ne vārda un nedrīkst to iz­paust.

—            Un tomēr, Kornhila tēt, — jaunais matrozis neatlai­dās, — galvoju, ka uz brigas jau ir kapteinis, tas piemi­nēts vēstulē, kurā Šendonam tika piedāvāta kapteiņa pa­līga vieta!

—            Kā? — Kornhils sarauca pieri. — T.u gribi man iestās­tīt, ka «Forvardam» jau ir kapteinis?

—     Protams, Kornhila tēt!

—     Un to tu saki man? Man?

—            Protams, tāpēc ka uzzināju to no brigas stūrmaņa Džonsona.

—     No Džonsona?

—     Protams, viņš pats man teica.

—    Džonsons pats tev teica?

—     Ne vien teica, bet ari parādīja kapteini.

—     Parādīja? — Kornhils pārsteigts atkārtoja.

—    Jā gan!

—     Un tu viņu redzēji?

—     Pats savām acīm.

—     Un kas viņš ir?

—    Suns.

—     īsts suns uz četrām kājām?