18. aprīlī pulksten trijos parādījās balta, šaura, spīdīga
——
1 īpašs, žilbinošs mirdzums debesīs virs plaša ledus lauka.
——
polārstraumes josla, kas krasi atšķīra jūru no debesīm. Acīm redzot, šī ledainā josla sākās nevis pie Dēvisa šauruma, bet Grenlandes piekrastē, jo ledi galvenokārt mēdz būt Bafina līča rietumos. Stundu vēlāk briga jau peldēja starp ledus gabaliem, kuri, lai gan savstarpējiesaistīti, blīvajā polārstraumes daļā ļāvās viļņiem.
Nākamajā dienā, rītam austot, novērotājs vēstīja par kādu pamanītu kuģi — «Forvardam» pretī steidzās dāņu korvete «Valkīra», kas brauca Ņūfaundlendas virzienā. Jūras šaurumā straume lika sevi manīt, un, lai to pārspētu, Šendons pavēlēja uzvilkt vairāk buru.
Tajā brīdī kapteiņa vietnieks kopā ar doktoru Klobo- niju, Džeimsu Vollu un Džonsonu, stāvēdami uz juta, vēroja straumes spēku un virzienu. Doktors apvaicājās, vai esot pierādīts, ka Bafina līcī šī straume plūst pastāvīgi.
— Bez šaubām, — atteica Šendons, — un buru kuģiem nav viegli to pārvarēt.
— Galvenokārt tāpēc, — piebilda Džeimss Volls, — ka šī straume sastopama kā Amerikas austrumu, tā arī Grenlandes rietumu piekrastē.
— Tātad, — teica doktors, — tieši tas attaisno ziemeļrietumu jūras ceļa meklētājus. Šīs straumes ātrums ir aptuveni piecas jūdzes stundā, un grūti iedomāties, ka tā varētu sākties kādā līcī.