— Jūsu domas, doktor, it īpaši pamato tas, — Šendons piezīmēja, — ka šī straume plūst no ziemeļiem uz dienvidiem, bet Bēringa šaurumā ir vēl otra straume, kas plūst pretējā virzienā un droši vien ir pirmās izcelsmes avots.
— Tādā gadījumā, kungi, — sacīja doktors, — jāpieņem, ka Amerika no polārā kontinenta ir pilnīgi atdalīta un Klusā okeāna ūdeņi, kas apskalo tās krastus, ieplūst tieši Atlantijas okeānā. Taču Klusā okeāna augstākā līmeņa dēļ tā ūdeņiem vajadzētu savienoties ar Eiropas jūrām.
— Bet, — iebilda Šendons, — šai teorijai nepieciešami fakti, kas to apstiprinātu, un, ja tādi ir, — ar zināmu ironiju viņš piemetināja, — tad mūsu universālajam zinātniekam tos vajadzētu zināt.
— Kā gan ne! — laipnais doktors apmierināts iesaucās. — Ja jūs interesē, varu pastāstīt, ka Dēvisa šaurumā ievainotie vaļi pēc zināma laika ar eiropiešu harpūņam sānos tiek noķerti Austrumāzijas piekrastē.
— Bet, ja tie nebija ceļojuši ap Horna vai Labās Cerības ragu, tad Amerikas ziemeļu piekrastes tiem katrā ziņā vajadzēja apiet. Tas ir neapstrīdami, doktor.
— Lai tas jūs tomēr nepārliecina, dārgais Šendon, — doktors smaidot teica. — Varu minēt vēl citus faktus, piemēram, to, ka Dēvisa jūras šaurumā peld daudz koku — lapegles, apses un vēl citi, kuri aug tropu zemēs. Mēs taču saprotam, ka Golfa straume šiem kokiem neļautu nonākt līcī; bet, ja tie tur tomēr atrodami, tad varējuši tajā iekļūt vienīgi caur Bēringa šaurumu.