—     Jūs mani pārliecinājāt, doktor, un, jāatzīstas, — grūti būtu jūsu argumentiem neticēt.

—     Pag, — iesaucās Džonsons. — Skat, kur īstā laikā peld koks, kas izšķirs mūsu strīdu. Jūrā redzu diezgan pa­matīgu baļķi; ja vien priekšniecība neliegs, nomakšķe- rēsim to, ievilksim kuģī un pavaicāsim, kā sauc tā dzim­teni.

—     Lieliski! — iesaucās doktors. — Vispirms likums, pēc tam apstiprinošs piemērs.

Šendons deva nepieciešamos rīkojumus, briga stūrēja pamanītā baļķa virzienā, un drīz vien ekipāža ar mokām uzvilka koku uz klāja.

Sarkankoka stumbrs bija tārpu sagrauzts līdz pašai ser­dei, tieši tādēļ tas varēja peldēt.

_— Pārliecinošs pierādījums! — doktors sajūsmā iesau­cās. — Atlantijas okeāna straumes šo baļķi Dēvisa līcī nevarēja ienest; to nav iedzinušas ziemeļu ūdens baseinā ari Ziemeļamerikas upes, jo sarkankoks aug tikai otrpus ekvatora, tātad skaidrs, ka tas šurp atkļuvis taisnā ceļā no Bēringa šauruma. Un palūkojieties, mani kungi, uz jū­ras tārpiem, kas to sagrauzuši; tāda tārpu suga sastopama tikai siltajās zemēs.