Jūrniekiem radās jautājums, vai šo apka­lumu vietā kuģa korpusu nevajadzējis būvēt viscaur no dzelzs, līdzīgi citiem tvaikoņiem. Uz to viņi saņēma at­bildi, ka šādai noslēpumainā inženiera kuģa konstrukci­jai bijuši svarīgi cēloņi.

Pamazām briga būvētavā ieguva noteiktus apveidus, ar savu izturību un skaistajām, smalkajām līnijām pārsteig­dama lietpratējus. Kā jau ievēroja «Nautila» matroži, «Forvarda» priekšvadnis ar kuģa ķīli veidoja taisnu leņķi; viļņlauža vietā tas bija bruņots ar Ņūkāslā Hotorna darbnīcās izlietu tērauda asmeni. Saulē mirdzošais metāla priekšvadnis brigai piešķīra neparastu izskatu; tā nemaz neatgādināja kara kuģi, lai gan uz baka bija novietots sešpadsmitā kalibra lielgabals, kuru viegli varēja grozīt uz visām pusēm ap balsta asi. Runājot par lielgabalu, tā­pat kā par priekšvadni, tomēr jāpiebilst, ka tie abi šķita gluži lieki, to militārais raksturs bija gaužām apšaubāms.

1860. gada 5. februārī milzīga skatītāju pūļa acu priekšā dīvainais kuģis tika ielaists ūdenī, un tas izdevās lieliski.

Bet, ja briga nebija ne kara kuģis, ne tirdzniecības ku­ģis, ne ari izpriecu jahta, jo atpūtas braucienā neviens nedodas ar pārtikas krājumu sešiem gadiem, tad kas tā īstenībā bija?