Tanī brīdi ienaca zens un pasniedza zīmīti no I. I. Zurina. Es to atlocīju un izlasīju šādas rindas:

«Mīļais Pjotr Andrejevič, lūdzu, atsūti man ar šo zēnu simt rubļu, kurus Tu man vakar paspēlēji. Man ļoti nepieciešama nauda.

Tavs padevīgais kalps Ivans Zurins.»

Neko darīt. Es sataisīju vienaldzīgu seju un griezos pie Saveļjiča, kurš bija man naudas, veļas un visu citu lietu gādnieks, un pavēlēju atdot zēnam simt rubļu. — Kā! Kāpēc? — Saveļjičs izbrīnījies jautāja. — Esmu tos viņam parādā, — es atbildēju pēc iespē­jas vēsi. — Parādā! — izsaucās Saveļjičs, kura izbrīns kļuva aizvien lielāks. — Bet kad tad tu, kungs, pa­spēji no viņa patapināt? Te kaut kas nav kārtībā. Dari, kā zini, kundziņ, bet naudu es nedošu.

Es nodomāju — ja šinī izšķirīgajā brīdī neuzveikšu stūrgalvīgo večuku, tad vēlāk man būs grūti atbrī­voties no viņa aizbildnības — un, lepni uz viņu paska­tījies, sacīju: — Es esmu tavs kungs, bet tu mans kalps. Nauda pieder man. Es to paspēlēju, jo man tā iegribē­jās. Bet tev iesaku neprātot un darīt to, ko liek.

Saveļjiču mani vārdi tā satrieca, ka viņš noplātīja rokas un sastinga. — Ko tu stāvi! — es dusmīgi uz­brēcu. Saveļjičs sāka raudāt. — Mīļais Pjotr Andre­jevič, — viņš sacīja drebošā balsī, — neiedzen mani aiz sirdēstiem kapā. Manu gaišumiņ! Uzklausi mani, večuku: uzraksti šim laupītājam, ka tu pajokoji, ka mums tādas naudas nemaz nav.