Saveļjičs paskatījās uz mani dziļi sarūgtināts un aizgāja pēc mana parāda. Man bija žēl nabaga večuka; bet es gribēju tikt brīvībā un pierādīt, ka neesmu vairs bērns. Nauda Zurinam tika aiznesta. Saveļjičs steidzās vest mani projām no nolādētā traktiera. Viņš atnāca ar ziņu, ka zirgi iejūgti. Ar nemierīgu sirdsapziņu un mēmu nožēlu izbraucu no Simbirskas, neatvadījies no sava skolotāja un necerēdams viņu vēl kādreiz satikt.
II nodaļa VADĀTĀJS
Zeme, zeme, mana zemīte, Mana svešā zemīte! Neba pats pie tevis atnācu, Neba kumeļš mani atnesa: Mani, bezbēdi, šurpu atveda Jaunu dienu straujums nevaldāms, Alus muca, krogus skurbulis.
Sena dziesma
Manas ceļa pārdomas nebija visai tīkamas. Mans pametums pēc toreizējās naudas vērtības nebija mazais. Sirds dziļumos atzinu, ka mana uzvedība Simbirskas traktierī bijusi muļķīga, un es jutos Saveļjiča priekšā vainīgs. Tas viss mani mocīja. Večuks drūmi sēdēja uz bukas, novērsies no manis, un klusēja, tikai pa brītiņam iekrekšķēdamies. Es katrā ziņā gribēju ar viņu izlīgt, bet nezināju, kā iesākt. Beidzot sacīju viņam: — Paklau, Saveļjič! Lai paliek, izlīgsim, esmu vainīgs, pats saprotu, ka esmu vainīgs. Es vakar nogrēkojos un tevi velti apvainoju. Apsolu, ka uz priekšu izturēšos prātīgāk un klausīšu tevi. Nu, nedusmojies, izlīgsim.