Viņš iekunkstē­jās, pats savām acīm redzēdams, cik centīgi es gata­vojos dienestam. — Kungs, kas ar tevi noticis? — viņš jautāja bēdīgā balsī. — Kur tu tā piemeties? Ak dievs! Nekad nav tādas palaidnības redzētas! — Turi muti, kraķi! — es viņam atbildēju šļupstē­dams. — Droši vien pats esi piedzēries, ej gulēt… un mani noguldi.

Otrā dienā pamodos ar galvas sāpēm, miglaini at­cerēdamies vakardienas notikumus. Manas pārdomas pārtrauca Saveļjičs, kurš ienāca pie manis ar krūzīti tējas. — Agri, Pjotr Andrejič, — viņš man sacīja, galvu šūpodams, — agri sāc uzdzīvot. Kurā gan tu esi atsities? Liekas, ne tētiņš, ne vectētiņš nav bijuši pļēguri; par māmiņu nemaz nav ko runāt: kopš dzim­šanas nav mutē ņēmusi neko citu kā tikai kvasu. Bet kas pie visa vainīgs? Nolādētais musjē. Vienādiņ skrēja pie Antipovnas: «Madam, že vu pri, šņabi.» Te tev nu bija že vu pri! Neko teikt: smalki samācī­jis, plukata tāds. Liela vajadzība bija ņemt par audzinātāju ķeceri, it kā kungam savu ļaužu trūktu!

Man bija kauns. Novērsos un sacīju viņam: — Ej ārā, Saveļjič; es tēju negribu. — Bet Saveļjiču bija grūti apturēt, kad viņš sāka sprediķot. — Redzi nu, Pjotr Andrejič, kā iet pēc uzdzīves. I galva durna, i ēst negribas. Dzeršanā palaidies cilvēks nekur ne­der . .. Iedzer labāk gurķu sālījumu ar medu, bet vislabāk paģiras salāpīt ar pusglāzīti uzlievas. Vai neatnest?