—     Ek, mīļais Pjotr Andrejevič! —• viņš atbildēja, dziļi nopūzdamies. — Es dusmojos uz sevi; pats pie visa esmu vainīgs. Kā gan varēju atstāt tevi vienu traktierī! Ko lai dara? Kritu kārdinājumā: iešāvās prātā iegriezties pie ķesterienes, apciemot radinieci. Tā iznāca: kur gāju, tur paliku. Tīrais posts! Kā es lai kungiem acīs rādos, ko viņi sacīs, uzzinājuši, ka bērns dzer un spēlē.

Lai pielabinātos nabaga Saveļjičam, apsolījos vi­ņam, ka turpmāk bez viņa ziņas netērēšu ne kapeiku. Viņš mazpamazām nomierinājās, kaut gan vēl rei­zēm, galvu grozīdams, norūca bārdā: — Simt rubļu! Nav nekāds nieks!

Tuvojos savai dienesta vietai. Ap mani pletās bē­dīgi tuksneši, ko šķērsoja pakalni un gravas. Visu sedza sniegs. Saule rietēja. Kibitka brauca pa šauru celiņu jeb, pareizāk sakot, pa zemnieku kamanu iebrauktām sliedēm. Pēkšņi važonis sāka skatīties sāņus un beidzot, noņēmis cepuri, griezās pie manis un sacīja: — Kungs, vai neliksi griezties atpakaļ?

—    Kāpēc?

—    Laiks nedrošs: vējš pamazām pieņemas; skat, kā dzen sniegu.

—    Lai dzen.