— Bet vai redzi, kas tur? — Važonis norādīja ar pātagas kātu uz austrumiem.
— Redzu tikai baltu stepi un skaidras debesis.
— Rau tur — tur tas mākonītis.
Es patiešām ieraudzīju debess malā baltu mākonīti, kuru sākumā biju noturējis par tālu pakalnu. Važonis man paskaidroja, ka šis mākonītis pareģojot sniega vētru.
Biju dzirdējis par turienes sniega vētrām un zināju, ka tās aizputinājušas veselas vezumu karavānas. Saveļjičs, piekrizdams važoņa domām, ieteica griezties atpakaļ. Bet man likās, ka vējš nav stiprs; es cerēju, ka mēs laikus tiksim līdz nākamajai stacijai, un liku braukt ātrāk.
Važonis laida rikšiem, bet pats visu laiku skatījās uz austrumiem. Zirgi skrēja dūšīgi. Pa to laiku vējš ar katru brīdi pieņēmās. Mākonītis pārvērtās par baltu padebesi, kas smagi cēlās augšup, plētās plašumā un pamazām aizņēma visas debesis. Sniga sīks sniedziņš, pēkšņi sniegs sāka krist lēkšķēm. Vējš iegaudojās, sagriezās putenis. Vienā mirklī tumšās debesis sajaucās kopā ar sniega jūru. Viss izzuda. — Redziet nu, kungs, — važonis iesaucās, — nelaime klāt: sniega vētra! …
Es paskatījos ārā pa kibitkas lodziņu: bija tikai tumsa un vētra. Vējš gaudoja ar tādu negantu kaismi, ka likās gluži kā dzīvs, sniegs apbēra mani un Saveļ- jiču; zirgi gāja soļiem un drīz vien apstājās pavisam.
— Kāpēc tu nebrauc? — es nepacietīgi jautāju važonim. — Kāda jēga braukt? — viņš atbildēja, nokāpdams no bukas. — Tāpat jau diezin kur esam atkūlušies! Ceļa nav, un apkārt migla. — Es jau grasījos viņu izrāt. Bet Saveļjičs važoni aizstāvēja.