—     Tā iet, kad neklausa, — viņš dusmīgi runāja,

—    būtu atgriezies iebraucamā vietā, padzertu tēju, atpūstos mierīgi līdz rītam, vētra norimtu, brauktu tālāk. Kur mums tā jāsteidzas? Nav taču uz kāzām jātiek! — Saveļjičam bija taisnība. Neko nevarēja darīt. Sniegs sniga un sniga. Blakus kibitkai izauga kupena. Zirgi stāvēja, galvas nokāruši, un reizēm nodrebinājās. Važonis staigāja apkārt un aiz gara laika kārtoja iejūgu. Saveļjičs rūca; es skatījos uz visām pusēm, cerēdams ieraudzīt kaut kādas apdzī­votas vietas vai ceļa pazīmes, bet redzēju tikai snieg­puteņa blāvo virmu . .. Pēkšņi pamanīju kaut ko melnu. — Ei, važon! — es iesaucos. — Skaties, kas tur melnē? — Kučieris vērīgi ieskatījās. — Dievs to zina, kungs, — viņš sacīja, atsēzdamies savā vietā,

—   pajūgs, ne pajūgs, koks, ne koks, bet liekas, it kā kustētos. Laikam vai nu vilks, vai cilvēks.

Pavēlēju braukt uz nezināmo priekšmetu, kurš tūdaļ sāka virzīties mums pretim. Pēc minūtēm divām mēs atradāmies blakus cilvēkam. — Ei, labo cil­vēk! — važonis viņam uzsauca. — Saki — vai tu nezini, kur ceļš?

—   Ceļš ir tepat; es stāvu uz cieta pamata, — at­bildēja ceļavīrs, — bet kāds tur labums?