— Paklausies, zemnieciņ, — es viņam sacīju, — vai tu šo pusi pazīsti? Vai nevari aizvest mani līdz naktsmītnei?
— Šo pusi es pazīstu gan, — ceļavīrs atbildēja,
— paldies dievam, esmu to izstaigājis un izbraukājis krustām šķērsām. Bet redzi, kāds laiks; tūdaļ no ceļa nomaldīsies. Labāk palikt šeit un nogaidīt, varbūt sniega vētra aprims un debesis noskaidrosies: tad atradīsim ceļu pēc zvaigznēm.
Viņa aukstasinība mani uzmundrināja. Es jau biju nolēmis, paļaudamies uz dievu, pārnakšņot stepē, kad pēkšņi ceļavīrs veicīgi uzsēdās uz bukas un sacīja važonim: — Paldies dievam, mājas nav tālu, griez pa labi un brauc uz priekšu. — Bet kāpēc man jāgriež pa labi? — važonis neapmierināti jautāja. — Kur tu redzi ceļu? Sak: ne zirgi paša, ne rati paša, laid labi aši. — Man likās, ka važonim taisnība. — Tiešām, — es sacīju, — kāpēc tu domā, ka tuvumā ir mājas? — Tāpēc, ka no turienes uzpūta vējš, — atbildēja ceļavīrs, — un es saodu dūmu smaku; tātad sādža nav tālu. — Viņa apķērība un labā oža mani pārsteidza. Es pavēlēju kučierim braukt. Zirgi smagi brida pa dziļo sniegu. Kibitka lēnām kustējās uz priekšu, gan uzbraukdama uz kupenas, gan ieslīdēdama gravā un zvalstīdamās te uz vienu, te uz otru pusi. Tas atgādināja kuģa braucienu vētrainā jūrā. Saveļjičs kunkstēja, ik brīdi uzgrūzdamies maniem sāniem. Es nolaidu lejup mašu, ietinos kažokā un iesnaudos, vētras dziesmas un lēnā brauciena šūpu ieaijāts.