Man rādījās sapnis, kuru nekad nespēju aizmirst un kurā līdz šim laikam saskatu kaut ko pravietisku, kad salīdzinu ar to savus dīvainos piedzīvojumus. Lai lasītājs mani atvaino, jo droši vien no pieredzes zina, cik labprāt cilvēks pakļaujas māņticībai, lai arī nicinātu kā nicinādams visādus aizspriedumus.
Es atrados tādā fiziskā un garīgā stāvoklī, kad īstenība, atkāpdamās sapņu priekšā, saplūst ar tiem neskaidros pirmā nomiedža redzējumos. Man likās, ka vēl aizvien trako sniega vētra un mēs vēl aizvien maldāmies pa sniegaino tuksnesi.. . Pēkšņi pamanīju vārtus un iebraucu mūsu muižas kungu pagalmā. Vispirms man uzmācās bažas, ka tikai tētiņš nedusmojas uz mani par negribēto atgriešanos vecāku pajumtē un netur to par tīšu nepaklausību. Ar satrauktu sirdi izlecu no kibitkas un redzu: māmiņa sagaida mani uz lieveņa un izskatās nobēdājusies. «Klusu,» viņa man saka, «tēvs uz nāvi slims un grib no tevis atvadīties.» Baiļu pārņemts, eju viņai līdzi uz guļamistabu. Redzu: istaba vāji apgaismota, ap gultu stāv ļaudis skumjām sejām. Klusiņām pieeju pie gultas; māmiņa paceļ palagu un saka: «Andrej Petrovič, Petruša atbraucis; viņš atgriezās, uzzinājis par tavu slimību; dod viņam savu svētību.» Es nometos ceļos un pacēlu acis uz slimnieku.