Kas tas? … Tēva vietā gultā guļ melnbār- dains zemnieks, jautri uz mani skatīdamies. Es neizpratnē pagriezos pret māti, sacīdams viņai: «Ko tas nozīmē? Tas taču nav tētiņš. Kāpēc man jāprasa svētība no zemnieka?» — «Vienalga, Petruška,» māmiņa atbildējā. «Tas ir tavs vedējtēvs, nobučo viņam roku un lūdz, lai viņš tevi svētī…» Es nebiju ar mieru. Tad zemnieks pietrūkās kājās, izrāva no gultas gala cirvi un sāka to vēzēt uz visām pusēm. Es gribēju bēgt… bet nevarēju; istaba bija pilna līķu; es klupu pār mirušajiem, un kājas man slīdēja asiņu peļķēs … Briesmīgais zemnieks mani laipni sauca, teikdams: «Nebaidies, nāc saņem manu svētību …» Mani pārņēma šausmas un neizpratne. .. Un šinī brīdī es pamodos; zirgi stāvēja; Saveļjičs raustīja mani aiz rokas, sacīdams: — Kāp ārā, kungs: esam atbraukuši.
— Kur atbraukuši? — es jautāju, berzēdams acis.
— Iebraucamā vieta. Pats dievs palīdzēja, uzdūrāmies tieši žogam virsū. Kāp, kungs, ātrāk laukā un ej apsildies.
Es izkāpu no kibitkas. Sniega vētra vēl aizvien turpinājās, kaut gan ar mazāku spēku. Bija tik tumšs, ka dur vai acis ārā. Saimnieks sagaidīja mūs pie vārtiem, turēdams zem svārku stūra lukturi, un ieveda mani šaurā, bet diezgan tīrā goda istabā; to apgaismoja skals. Pie sienas karājās šautene un augsta kazaku cepure.