Saimnieks, pēc tautības Jaikas kazaks, bija gadu sešdesmit vecs, vēl spirgts un vesels. Saveļjičs ienesa man pakaļ lādi un prasīja uguni, lai uzvārītu tēju, kas vēl nekad man nebija likusies tik vajadzīga. Saimnieks aizgāja parūpēties.
— Kur ceļvedis? — es jautāju Saveļjičam.
— Šeit, jūsu labdzimtība, — man atbildēja balss no augšas. Paskatījos uz lāvas pusi un ieraudzīju melnu bārdu un divas spožas acis. — Nu, brāl, vai nosali? — Kā lai nenosalst vienos plānos svārciņos! Bija kažoks, bet ko tur slēpt patiesību? Vakar ieķīlāju krodziniekam: likās — liela sala nebūs. — Šinī brīdī ienāca saimnieks ar kūpošu patvāri; es piedāvāju mūsu ceļvedim krūzīti tējas, zemnieks nokāpa no lāvas. Viņa āriene man likās neparasta: viņš bija ap gadu četrdesmit, vidēja auguma, kalsns, plecīgs. Viņa melnajā bārdā bija ievijies sirmums; lielās, dzīvās acis nemierīgi šaudījās apkārt. Viņa sejas izteiksme bija diezgan patīkama, bet viltīga. Mati bija apgriezti vainaga veidā; viņš valkāja nodilušas vadmalas svārkus un platas tatāru bikses. Sniedzu viņam krūzi tējas, viņš pagaršoja un saviebās. — Jūsu labdzimtība, neatsakiet manu lūgumu — lieciet atnest glāzi brandava; tēju mēs, kazaki, nedzeram. — Es labprāt izpildīju viņa vēlēšanos. Saimnieks izņēma no skapīša stopu un glāzi, piegāja pie viņa un ielūkojās sejā. — Skaties, — viņš sacīja, — atkal tu esi mūsu pusē! Kur tad biji nozudis? — Mans ceļvedis nozīmīgi pamirkšķināja viņam ar aci un atbildēja ar parunu: — Tirgū biju, zirgu pirku. Nu, un kā tad jūsējie?