— Ko mūsējie! — attrauca saimnieks, turpinādams divdomīgo sarunu. — Kas mums, nabadziņiem, dos ar lielgabalu šaut; kamēr suni baro, vilks aitās.
— Nemels niekus, tēvoci, — iebilda mans klaidonis,
— silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Bet tagad (viņš atkal pamirkšķināja ar aci) sargies pats, tad dievs tevi sargās. Jūsu labdzimtība! Uz jūsu veselību! — To sacīdams, viņš paņēma glāzi, pārmeta krustu un izdzēra visu vienā paņēmienā. Tad paklanījās man un kāpa atpakaļ uz lāvas.
Es toreiz no šīs slepenās sarunas neko nesapratu; bet vēlāk man kļuva skaidrs, ka runa bija par Jaikas karaspēku, kur pēc 1772. gada dumpja tikai nupat kā atkal nodibināja kārtību. Saveļjičs klausījās ļoti īdzīgi. Viņš aizdomīgi pameta acis gan uz saimnieku, gan uz ceļvedi. Iebraucamā vieta jeb, kā vietējie dēvēja, umets atradās nomaļus, stepē, tālu no apdzīvotām vietām, un ļoti līdzinājās laupītāju apmetnei. Bet neko darīt. Par ceļa turpināšanu nebija ko domāt. Saveļjiča satraukums mani stipri uzjautrināja. Pa to laiku es sarīkojos uz nakts guļu un atstiepos uz lažas. Saveļjičs nolēma rāpties uz krāsns, saimnieks atgūlās uz grīdas. Drīz vien istabā atskanēja krācieni, un es aizmigu kā nosists.