No rīta, pamodies diezgan vēlu, redzēju, ka vētra aprimusi. Spīdēja saule. Sniega žilbinošais auts klāja nepārskatāmo stepi. Zirgi bija iejūgti. Samaksāju saimniekam, kurš prasīja no mums tik mērenu samaksu, ka pat Saveļjičs ar viņu netielējās un nekaulējās, kā allaž mēdza darīt, un vakarējās aizdomas no viņa galvas bija pilnīgi pagaisušas. Es pasaucu ceļvedi, pateicos par izpalīdzību un liku, lai Saveļjičs iedod viņam pusrubli degvīnam. Saveļjičs sarauca pieri. — Pusrubli! — viņš sacīja. — Kāpēc? Vai tāpēc, ka tu biji tik labs un atvedi viņu uz iebraucamo sētu? Dari, kā zini, kungs, mums nav lieka pusrubļa. Ja dosim dzeramnaudu, tad pašiem drīz būs jākar zobi vadzī. — Es nevarēju ar Saveļjiču strīdēties. Nauda, kā biju solījis, atradās pilnīgi viņa rīcībā. Tomēr man bija neērti, ka nevaru pateikties cilvēkam, kurš izglābis mani ja ne no nelaimes, tad vismaz no ļoti nepatīkama stāvokļa. — Labi, — es vēsi sacīju, — ja nevar dot pusrubli, tad sameklē viņam kaut ko no manām drēbēm. Viņa apģērbs pārāk plāns. Dod viņam manu zaķādas kažociņu.
— Apžēlojies, mīļais Pjotr Andrejič! — Saveļjičs iesaucās. — Kur viņš liks tavu zaķādas kažociņu? Tas pļēgurs to noplītēs pirmajā krogā.
— Kas tev par daļu, večukiņ, — mans klaidonis sacīja, — vai nodzeršu vai nenodzeršu. Viņa labdzimtība dāvina man savu kažoku; tā viņa kunga prātam tīk, bet tavs kalpa pienākums nerunāt pretim un paklausīt.