Ieraudzījis manus vingrinā­jumus ģeogrāfijā, tētiņš sapluinīja mani aiz auss, pēc tam pieskrēja pie Boprē, nesaudzīgā kārtā viņu pamodināja un apbēra ar pārmetumiem. Boprē ap­jucis gribēja piecelties, bet nevarēja: nelaimīgais francūzis bija piesūcies kā maiss. Nelaime nekad ne­nāk viena. Tētiņš aiz apkakles uzrāva viņu no gultas, izgrūda ārā pa durvīm un vēl tanī pašā dienā padzina no mājas, par neizsakāmu prieku Saveļjičam. Tā beidzās mana audzināšana.

Dzīvoju kā visi pusaudži, dzenāju baložus un spēlēju ar citiem zēniem čehardu. Pa to laiku man pienāca sešpadsmit gadi. Tad mans liktenis mainījās.

Reiz rudenī māmiņa vārīja viesistabā medus ievā­rījumu, bet es, siekalas laizīdams, skatījos uz verdo­šajām putām. Tētiņš pie loga lasīja Galma kalendāru, ko saņēma katru gadu. Šī grāmata viņu vienmēr stipri satrauca: viņš nekad to nelasīja vienaldzīgi, un šī lasāmviela allaž radīja viņā savādus žults uz­plūdus. Māmiņa, labi zinādama visus viņa stiķus un niķus, vienmēr centās nobāzt nelaimīgo grāmatu pēc iespējas tālāk, tālab Galma kalendāru viņš reizēm neredzēja mēnešiem. Toties, kad bija to nejauši atra­dis, tad stundām neizlaida no rokām. Tā nu tētiņš la­sīja Galma kalendāru, reizēm paraustīdams plecus un pusbalsī atkārtodams: «Ģenerālporučiks! … Viņš manā rotā bija seržants! .. . Abu Krievijas ordeņu kavalieris! . .. Bet cik tas sen, kad mēs . ..» Beidzot tētiņš nosvieda kalendāru uz dīvāna un ieslīga pār­domās, kas nevēstīja neko labu.