— Bīsties dieva, laupītāj! — Saveļjičs viņam atbildēja dusmīgā balsī. — Tu redzi, ka bērns vēl neko nesaprot, un ar prieku viņu aptīri, viņa vientiesību izmantodams. Ko darīsi ar kunga kažociņu? Tu uz saviem nolādētajiem pleciem pat uzspīlēt to nevarēsi.
— Es palūgšu nespriedelēt, — sacīju savam audzinātājam, — tūdaļ nes šurp kažoku!
— Dievs visu augstais! — mans Saveļjičs nostenējās. — Gandrīz pilnīgi jaunu zaķādas kažoku! Un vēl kam — beidzamam plikadīdam!
Tomēr zaķādas kažoks tika atnests. Zemnieciņš tūdaļ to pielaikoja. Patiesi, kažoks, no kura es biju jau paspējis izaugt, viņam bija mazliet par šauru. Tomēr viņš kaut kā uzstiepa to mugurā, šuvēm irstot. Saveļjičs gandrīz apraudājās, dzirdēdams, kā stirkšķ diegi. Klaidonis bija ārkārtīgi apmierināts ar manu dāvanu. Viņš pavadīja mani līdz kibitkai un, zemu paklanījies, sacīja: — Paldies, jūsu labdzimtībā! Lai dievs jums atmaksā par jūsu labo sirdi. Nemūžam neaizmirsīšu jūsu laipnību. — Viņš aizgāja uz savu pusi, bet es braucu tālāk, nepievērsdams uzmanību Saveļjiča īgnumam, un drīz vien aizmirsu gan vakardienas sniegputeni, gan savu ceļvedi un zaķādas kažoku.
Iebraucis Orenburgā, devos tieši pie ģenerāļa.