Es ieraudzīju liela auguma vīru, jau vecuma saliektu. Viņa garie mati bija pavisam balti. Vecais, izbaloju- šais mundieris atgādināja Annas Ivanovnas laika karavīra tērpu, un viņš runāja ar stipru vācu akcentu. Iedevu viņam tēva vēstuli. Izdzirdis mana tētiņa vārdu, viņš uz mani ātri paskatījās. — Mans dēvs! — viņš sacīja. — Lēkās, cik sen fēl Andrēj Petrovič bija tafos gados, bet tagad fiņam jau tāds tēls. Ah, gati,

Boldino. Dīķis Fotogrāfija. 1899

gati! — Viņš atvēra vēstuli un sāka to pusbalsī lasīt, izteikdams savas piebildes. — «Augsti godātais An­drej Karlovič, ceru, ka Jūsu ekselence .. .» Kas tās par seremonijām? Fui, kā fiņam naf kaun. Protams, disciplīna pirmā vētā, bet fai tā raksta prēkš vēn vec kamrad? .. . «jūsu ekselence nebūs aizmirsusi…» Hm .. . «un . .. kad .. . nelaiķa feldmāršalam Min . .. pārgājienā … tāpat arī.. . Karolinku . ..» Eh, bruder! Fiņš vēl atmin mūsu fecs palaidnībs? «Tagad par lietu … Pie Jums savu atvasi. . .» Hm . .. «turēt viņu dzelžu cimdos» … Kas tas ir — celšu cimd? Tas būs kād sakāmvārd … Ko nosīmē «turēt ceļš cimdos»? — viņš atkārtoja, griezdamies pie manis.

—    Tas nozīmē, — es viņam atbildēju, sataisījis pēc iespējas nevainīgāku seju, — apieties laipni, ne pā­rāk stingri, dot lielāku vaļu, turēt dzelžu cimdos.

—    Hm, saprotu … un nedot viņam lielu vaļu .. . nē, acīm redzot, celšu cimdi nozīmē ko cit… «Pievie­noju … viņa pasi…» Kur tā ir? A, šeit… «Atskaitīt no Semjonova pulka ..