.» Labi, labi: viss tiks izda­rīts … «Atļausi bez dienesta pakāpēm sevi apkampt un … kā vecu biedru un draugu .. .» A, beidzot atce­rējās … un tā tālāk, un tā tālāk … Nu, mīļais, — viņš sacīja, izlasījis vēstuli un atlicis pie malas manu pasi, — viss tiks izdarīts: tevi pārcels par virsnieku uz ** pulku, un, lai nezaudētu laiku, jau rīt brauc uz Belogorskas cietoksni, kur tu būsi padots kapteinim Mironovam, labam un godīgam cilvēkam. Tur tev būs viens īsts dienests, pieradīsi pie disciplīnas. Oren- burgā tev nav ko darīt; jaunam cilvēkam izklaidēša­nās ir kaitīga. Bet šodien laipni lūdzu — atnāc pie manis pusdienās.

«Jo tālāk, jo trakāk!» es pie sevis nodomāju. «Kas man par labumu, ka jau mātes miesās biju gvardes seržants? Kur tas mani novedis? ** pulkā un vientuļā cieloksni uz kirglzu un kazahu stepju robežas! . ..» Es paēdu pusdienas pie Andreja Karloviča trijatā, kopā ar viņa veco adjutantu. Pie viņa galda valdīja stingrā vācu taupība, un man šķiet, ka bailes reizēm redzēt savā vecpuiša maltītē lieku viesi pa daļai bija par iemeslu manai steidzīgajai nosūtīšanai uz garni­zonu. Otrā dienā es atvadījos no ģenerāļa un devos uz sava norīkojuma vietu.

III nodaļa CIETOKSNIS

Cietoksnī mums jādzīvo,

Ēdot maizi dienišķo,

Bet, kad šurp uz pīrāgiem

Labpatiks nākt naidniekiem,