Viesiem līksmi dzīrot ļausim,
Kartečas uz viņiem šausim.
Zaldātu dziesma
Vecmodīgi ļaudis, mans mīļais.
Pusaudzis
Belogorskas cietoksnis atradās četrdesmit verstis no Orenburgas. Ceļš gāja gar stāvo Jaikas krastu. Upe vēl nebija aizsalusi, un tās svina viļņi skumji plūda starp vienmulīgiem balta sniega klātiem krastiem. Aiz tiem plētās kirgīzu stepes. Mani māca drūmas pārdomas. Garnizona dzīve likās pavisam nepievilcīga. Centos iztēloties kapteini Mironovu, savu nākamo priekšnieku, un iztēlojos to kā stingru, bargu veci, kurš zina vienīgi savu dienestu un ir gatavs par katru nieku turēt mani arestā pie maizes un ūdens. Pa to starpu sāka jau tumst. Mēs braucām diezgan ātri. — Vai vēl tālu līdz cietoksnim? — es jautāju savam važonim. — Nē, tuvu, — viņš atbildēja. — Rau, var jau redzēt. — Es skatījos uz visām pusēm, cerēdams ieraudzīt draudīgus bastionus, torņus un valni; bet neko neredzēju, izņemot miestiņu, ko apņēma baļķu žogs. Vienā pusē slējās trīs vai četras sniegā ieputinātas siena kaudzes, otrā pusē rēgojās sašķiebušās dzirnavas ar slinki noslīgušiem lubu spārniem. — Kur tad cietoksnis? — es jautāju ar izbrīnu. — Turpat jau ir, — važonis atbildēja, rādīdams uz miestu, kurā mēs pašlaik braucām iekšā. Pie vārtiem es pamanīju vecu čuguna lielgabalu; ieliņas bija šauras un līkas; mājas zemas un pa lielākai daļai salmu jumtiem segtas. Es liku braukt pie komandanta, un pēc maza brīža kibitka apstājās pie koka mājiņas, kas bija uzcelta augstākā vietā netālu no koka baznīcas.