Mani neviens negaidīja. Iegāju iekšā un atvēru durvis uz priekšistabu. Vecs invalīds, sēdēdams uz galda, šuva zilu ielāpu uz zaļa mundiera elkoņa. Liku, lai viņš mani pieteic. — Nāc iekšā, mīļais, — atbildēja invalīds, — mūsējie ir mājās. — Es iegāju tīrā istabiņā ar vecmodīgām mēbelēm. Stūrī stāvēja trauku skapis; pie sienas karājās iestiklots un ierāmēts virsnieka diploms; tam līdzās lubu bildītes, kurās bija attēlota Kistrinas un Očakovas ieņemšana, līgavas izvēle un runča bēres. Pie loga sēdēja vecenīte, vatenī ģērbusies, ar lakatu galvu apsējusi. Viņa tina diegus, ko, uz rokām uzmaucis, turēja vienacis vecītis virsnieka svārkos. — Ko vēlaties, mīļais? — viņa jautāja, turpinādama savu darbu. Es atbildēju, ka esmu atbraucis dienēt un sakarā ar savu pienākumu ieradies pie kapteiņa kunga; ar šiem vārdiem es griezos pie vienača vecīša, noturēdams viņu par komandantu; bet saimniece pārtrauca manu oficiālo runu. — Ivana Kuzmiča nav mājās, — viņa sacīja, — viņš aizgāja ciemos pie Gerasima tēva; bet vienalga, mīļais, es esmu viņa saimniece. Būsim pazīstami. Sēdies, mīļais! — Viņa pasauca kādu meiču un lika, lai sameklē uradņiku. Večuks ar savu vienīgo aci vērīgi skatījās uz mani. — Vai drīkstu jautāt, — viņš sacīja, — kādā pulkā jūs esat dienējis? — Es apmierināju viņa ziņkāri.