— Bet vai drīkstu jautāt, — viņš turpināja, — kāpēc jums labpaticis pāriet no gvardes uz garnizonu? — Atbildēju, ka tāds bija priekšniecības rīkojums. — Droši vien par gvardes virsniekam nepiedienīgu uzvedību, — turpināja nenogurdināmais jautātājs. — Beidz niekus melst, — kapteiniete viņam sacīja. — Vai neredzi: jaunais cilvēksno ceļa noguris; viņam negribas ar tevi pļāpāt… (Turi rokas taisnāk! .. .) Bet tu, mans mīļais, — viņa turpināja, vērs- damās pie manis, — nebēdā, ka esi attriekts uz mūsu nomali. Ne tu pirmais, ne pēdējais. Pieradīsi, iemīlēsi. Aleksejs Ivaničs Švabrins jau piekto gadu, kopš pārcelts pie mums par cilvēka nogalināšanu. Dievs zina kā tas viņam lēcies, redzi, viņš ar kādu poručiku izbraucis ārpus pilsētas, paņēmuši līdzi zobenus, tur nu metušies viens otram virsū un Aleksejs Ivaničs nodūris poručiku, turklāt vēl divu liecinieku klātbūtnē! Ko lai dara! Nelaime nenāk brēkdama.
Šinī brīdī ienāca uradņiks, jauns un stalts kazaks.
— Maksimič! — kapteiniete viņam sacīja. — Ierādi virsnieka kungam dzīvokli, bet pameklē tādu tīrāku.
— Klausos, Vasiļisa Jegorovna, — uradņiks atbildēja.
— Vai nenometināt viņa labdzimtību pie Ivana Poļe- žajeva? — Muļķības, Maksimič, — kapteiniete sacīja,
