Piepeši viņš griezās pie māmiņas: — Avdotja Vasiļjevna, cik Petrušam gadu?
— Nu jau septiņpadsmitais gadiņš, — māmiņa atbildēja. — Petruša piedzima tanī gadā, kad krustmātei Nastasjai Gerasimovnai viena acs iztecēja un kad vēl. ..
— Labi, — tētiņš pārtrauca, — viņam laiks dienēt. Diezgan izskraidījies pa kalpoņu istabām un izkāpelējies pie baložu būriem.
Doma par drīzo šķiršanos no manis māmiņu tik ļoti pārsteidza, ka viņai karote iekrita katliņā un pa vaigiem sāka ritēt asaras. Toties manu sajūsmu grūti aprakstīt. Manī doma par dienestu saplūda kopā ar domu par brīvību, par izpriecu pilnu dzīvi Pēterburgā. Es sevi iztēlojos kā gvardes virsnieku, kas, pēc mana ieskata, bija cilvēciskās labklājības kalngals.
Tētiņš nemēdza ne savus nodomus mainīt, ne atlikt to izpildi. Bija jau nozīmēta manas aizbraukšanas diena.
Iepriekšējā vakarā tētiņš teica, ka gribot dot man līdzi vēstuli manam nākamajam priekšniekam, un prasīja spalvu un papīru.
— Neaizmirsti, Andrej Petrovič, — māmiņa sacīja, — pasveicināt kņazu B. arī no manis; es, tā sakot, ceru, ka viņš nepametīs Petrušu dieva ziņā.