— Kas par niekiem! — tētiņš, pieri saraucis, atbildēja. — Kāpēc lai es rakstītu kņazam B.?
— Tu taču teici, ka gribot rakstīt Petrušas priekšniekam.
— Nu, un tad?
— Kņazs B. būs Petrušas priekšnieks. Petruša taču ierakstīts Semjonova pulkā.
— Ierakstīts! Kas man par daļu, kur viņš ierakstīts? Petruša uz Pēterburgu nebrauks. Ko viņš iemācīsies Pēterburgā? Šķiesties ar naudu un pīties ar sievietēm! Nē, lai viņš padien armijā, lai pavelk vezumu, lai paosta pulveri, lai kļūst par karavīru, nevis par meitu ģēģeri. Ierakstīts gvardē! Kur viņa pase? Padod šurp!
Māmiņa sameklēja manu pasi, kas glabājās viņas lādītē kopā ar manu kristījamo krekliņu, un ar drebošu roku pasniedza tētiņam. Tētiņš to uzmanīgi izlasīja, nolika sev priekšā uz galda un sāka savu vēstuli.
Mani urdīja ziņkāre: uz kurieni tad mani sūtīs, ja ne uz Pēterburgu? Es nenolaidu acu no tētiņa spalvas, kas kustējās diezgan gausi. Beidzot viņš bija uzrakstījis, iesaiņoja vēstuli kopā ar pasi, aizzīmogoja sainīti, noņēma acenes un, piesaucis mani klāt, sacīja: — Te būs vēstule Andrejam Karlovičam R., manam vecam biedram un draugam. Tu brauksi uz Oren- burgu un dienēsi pie viņa.
Tā sabruka visas manas spožās cerības! Jautrās Pēterburgas dzīves vietā mani gaidīja garlaicība nomaļā un tālā nostūrī. Dienests, par kuru es vēl pirms brīža domāju ar tādu sajūsmu, tagad šķita smaga liksta.