Bet strīdēties nebija vērts. Otrā dienā no rīta pie lieveņa piebrauca kibitka, tajā iekrāva čemo­dānu, lādi ar tējas traukiem un saiņus ar maizēm un pīrāgiem, pēdējiem lieciniekiem, ka esmu bijis ģime­nes luteklis. Vecāki mani svētīja. Tētiņš sacīja: —Ar­dievu, Pjotr. Kalpo uzticīgi tam, kuram dosi zvērestu; klausi priekšniekus; nedzenies pēc viņu labvēlības; pats neuzbāzies, bet no dienesta pienākumiem nevai­ries; un atceries sakāmvārdu: taupi drēbes, kamēr jaunas, glabā godu jau no jaunības. — Māmiņa rau­dādama piekodināja, lai sargājot savu veselību, un Saveļjičam — lai uzmanot bērnu. Mani ieģērba zaķādas kažociņā, bet virs tā uzvilka lapsādas ka­žoku.

Es kopā ar Saveļjiču iesēdos kibitkā un, asaras lie­dams, devos ceļā.

Tanī pašā naktī iebraucu Simbirskā, kur man vaja­dzēja kādu dienu uzkavēties, lai nopirktu vajadzīgās lietas; tas bija uzdots Saveļjičam. Es apmetos trak­tierī. Saveļjičs jau no rīta devās uz veikaliem. Apni­cis skatīties pa logu uz netīro šķērsieliņu, es sāku apstaigāt visas istabas. Iegājis biljarda istabā, ierau­dzīju liela auguma kungu, apmēram trīsdesmit pie­cus gadus vecu, ar garām, melnām ūsām, rītasvārkos, keju rokā un pīpi zobos. Viņš spēlēja ar marķieri; ja marķieris laimēja, tad drīkstēja iemest glāzīti degvīna, bet, ja zaudēja, tad viņam bija četrrāpus jālien zem biljarda galda.