Es sāku vērot viņu spēli. Jo ilgāk tā turpinājās, jo pastaiga četrrāpus kļuva biežāka, kamēr beidzot marķieris palika zem biljarda galda pavisam. Atvadām no kritušā kungs nobēra pār viņu pāris sālītu teicienu un piedāvāja man izspēlēt partiju. Es aizbildinājos ar neprasmi. Tas viņam, acīm redzot, likās savādi. Viņš uz mani paskatījās it kā ar nožēlu, tomēr mēs sākām runāties. Es uzzināju, ka viņu sauc par Ivanu Ivanoviču Zurinu, ka viņš ir ** huzāru pulka rotmistrs, ieradies Simbirskā, lai pie­ņemtu rekrūšus, un apmeties traktieri. Zurins ielūdza mani paēst vienkāršas pusdienas, kā jau zaldātiem parasts. Es labprāt piekritu. Mēs piesēdāmies pie galda. Zurins daudz dzēra un cienāja arī mani, sacī­dams, ka vajagot pierast pie dienesta; viņš stāstīja man armijas anekdotes, kuras klausoties es no smiek­liem gandrīz vai pārplīsu, un mēs piecēlāmies no galda kā lieli draugi. Tad viņš piesolījās iemācīt man biljarda spēli. — Tas, — viņš sacīja, — mums, die­nesta cilvēkiem, pilnīgi nepieciešams. Piemēram, pār­gājiena laikā nonāksi kādā miestiņā — kā lai pavada laiku? Nevar taču vienmēr sist žīdus. Gribot negribot aiziesi uz traktieri un sāksi spēlēt biljardu; bet, lai to varētu, jāprot spēlēt! Es viņam pilnīgi piekritu un ar lielu cītību ķēros pie mācībām.