Zurins mani skaļi uzmundrināja, brīnījās par maniem ātrajiem panākumiem un pēc dažām apmācības reizēm izteica vēlēšanos spēlēt uz naudu, uz vienu grasi, ne jau lai laimētu, bet tāpat vien — lai nebūtu jāspēlē pa tukšu, kas, pēc viņa vārdiem, esot visļaunākais paradums. Es piekritu arī tam, un Zurins lika pasniegt punšu un pierunāja mani nobaudīt, atkārtodams, ka man jāpie- rodot pie dienesta, bet bez punša — kas gan tas par dienestu! Es viņam paklausīju. Pa to laiku mūsu spēle turpinājās. Jo biežāk pieliku pie lūpām savu glāzi, jo kļuvu drošāks. Bumbas man nemitīgi lidoja pāri auklai; es biju iekaisis, lamāju marķieri, kurš skaitīja dievs zina kā, brīdi pa brīdim paaugstināju naudas summu, ar vārdu sakot, izturējos kā puika, kas pasprucis brīvībā. Tikmēr laiks pagāja nemanot. Zurins paskatījās pulkstenī, nolika keju un paziņoja man, ka es esot zaudējis simt rubļu. Tas mani mazliet samulsināja. Mana nauda bija pie Saveļjiča. Es atvainojos. Zurins mani pārtrauca: — Apžēlojies! Tikai, lūdzams, neraizējies. Es varu arī pagaidīt, bet mēs tikmēr aizbrauksim pie Arinuškas.
Ko lai dara? Mana diena beidzās tikpat bezjēdzīgi, kā bija sākusies. Mēs ēdām vakariņas pie Arinuškas. Zurins man ik pa brīdim ielēja, atkārtodams, ka vajagot pierast pie dienesta. Piecēlies no galda, es tik tikko turējos kājās; ap pusnakti Zurins aizveda mani atpakaļ uz traktieri.
Saveļjičs sagaidīja mūs uz lieveņa.