Uz galda Gudrimeļa priekšā, īpašā statīvā novietots, stāvēja jahtas modelis slaidiem mastiem, sniegbaltām burām, dažādu krāsu karodziņiem rotāts. Blakus bija nolikts sekstants. Nevērīgi uzmests karšu rullis daļēji nosedza sakaltētu haizivs spuru. Paklāja vietā uz grīdas pletās valzirga āda ar visu galvu un ilkņiem, kaktā bija pasviests admiralitātes enkurs ar diviem sarūsējušas ķēdes posmiem, pie sienas karājās līks zobens un tam blakus — vaļu mednieku harpūna. Tur bija vēl šis tas, kas īsti — nepaguvu ievērot.
Nočīkstēja durvis. Gudrimelis pacēla galvu, aizvēra grāmatu, ielicis tajā nelielu duncīti, piecēlās un, grīļodamies kā vētrā, nāca man pretī.
— Ļoti patīkami iepazīties. Tālbraucējs kapteinis Kristaps Gudrimelis, — sniegdams man roku, viņš pērkonīgā balsī noteica. — Ar ko esmu izpelnījies jūsu apmeklējumu?
Patiesību sakot, es mazliet nobijos.
— Redziet, skolotāj, sakarā ar tām burtnīcām . . . zēni mani sūtīja … — es sastomījos.
— Piedodiet! — viņš mani pārtrauca. — Piedodiet, nepazinu. Ar to nolādēto slimību esmu atmiņu zaudējis. Ko lai dara — vecums … Ak pēc tām burtnīcām, jūs sakāt? — Gudrimelis apjautājās un pieliecies kaut ko meklēja zem galda.