Beidzot viņš izvilka no galda apakšas burtnīcu kaudzīti un uzsita pa tām ar plato, spalvaino roku, pie tam uzsita tā, ka putekļi vien nokūpēja uz visām pusēm.
— Lūdzu! — viņš teica, vispirms skaļi, ar labpatiku nošķaudījies. — Visiem ir «teicami» … Jā-ā, «teicami»! Apsveicu! Pilnīgi apbruņoti ar kuģniecības zinātni, jūs varēsiet šķērsot jūru plašumus tirdzniecības flotes aizgādībā … Cildeni, turklāt, ziniet, interesanti. Ai, jaunais cilvēk, kādas neaprakstāmas ainavas, kādi neaizmirstami iespaidi jums paredzami nākotnē! Tropu zemes, ziemeļpols un dienvidpols, kuģojurhs pa lielā apļa loku … — viņš sapņaini piebilda. — Ziniet, kamēr vēl nebiju gājis jūrā, par to pats esmu daudz sapņojis.
— Vai tad jūs esat bijis jūrā? — es nepadomādams iesaucos.
— Nu protams! — Gudrimelis apvainojās. — Vai es? Jā, esmu kuģojis. Es, brālīt, esmu kuģojis gan. Un kā vēl kuģojis! Dažā ziņā vienīgais tāds brauciens apkārt zemeslodei ar divvietīgu buru jahtu. Simt četrdesmit tūkstoši jūdžu. Bezgala daudz ostu, neskaitāmi piedzīvojumi… Protams, tagad vairs nav tie laiki. Citi tikumi, cits stāvoklis, — brīdi klusējis, viņš piebilda. — Daudz kas tagad, tā sakot, skatāms citā gaismā, tomēr, kad tā, ziniet, palūkojas atpakaļ, paveras tālajā pagātnē, ir jāatzīst: daudz interesanta un pamācoša bija tajā braucienā. Ir ko atcerēties, ir ko pastāstīt! … Nu piesēdiet! .. .