To sacīdams, mūsu Kristaps pastūma uz manu pusi vaļa skriemeli. Es apsēdos uz tā kā uz krēsla, bet Gudrimelis sāka stāstīt.
II NODAĻA,
kurā kapteinis Gudrimelis stāsta par to, kā viņa vecākais palīgs Stanga mācījies angļu valodu, kā arī par dažiem atsevišķiem gadījumiem no kuģniecības prakses
Es sēdēju savā alā, un, ziniet, man sāka apnikt. Nolēmu parādīt, kā bijis manās jaunības dienās. Un parādīju arī. Tā ka pa visu pasauli atbalss noskanēja!… Jā-ā. Piedodiet, vai jums nav jāsteidzas? Tad ir labi. Sāksim visu pēc kārtas.
Toreiz es, protams, biju jaunāks, taču ne jau vairs puika. Ne. Bija sava pieredze un arī gadi uz pleciem. Var teikt, jau ar dzīves rētām, ar labu slavu un stāvokli — un pelnīti, es jums to bez lielīšanās saku. Tādos apstākļos es būtu varējis dabūt vadīt vislielāko tvaikoni. Arī tas ir diezgan interesanti. Taču tajā reizē vislielākais tvaikonis atradās tieši jūrā, bet es neesmu paradis gaidīt, nospļāvos un nolēmu: braukšu ar jahtu. Ziniet, doties ceļojumā apkārt zemeslodei ar tādu divvietīgu burinieku — arī tas nav joks.
Sāku meklēt piemērotu braucamo sava iecerētā plāna īstenošanai un, iedomājieties, atradu. Tādu, kāds vajadzīgs. It kā speciāli man būvētu.
Tiesa, jahtai bija nepieciešams neliels remonts, bet manā tiešā uzraudzībā to drīz vien saveda kārtībā: nokrāsoja, uzcēla jaunus mastus, piestiprināja jaunas buras, atjaunoja apšuvi, saīsināja ķīli par divi pēdām, paaugstināja bortus … Vārdu sakot — iznāca noņemšanās.