Man nepatīk, ja sāk runāt pirms laika. Kuģi novietoju krastmalā, pārsedzu ar brezentu, bet pats pagaidām noņēmos, sagatavodamies ceļojumam.
Tāda pasākuma sekmes, kā jums zināms, daudzējādi atkarīgas no ekspedīcijas personālsastāva. Tāpēc es ar sevišķu rūpību izraudzīju savu pavadoni — vienīgo palīgu un biedru šajā ilgajā un grūtajā ceļā. Un, jāatzīstas, man palaimējās: mans vecākais palīgs Stanga bija cilvēks ar brīnišķīgām garīgām īpašībām. Spriediet pats: augumā septiņas pēdas sešas collas, balss — kā tvaikoņa sirēna, cilvēks, kas apveltīts ar neparastu fizisku spēku, izturību. Turklāt teicamas zināšanas darba, neticami kautrīgs — vārdu sakot, viņam piemita viss, kas vajadzīgs pirmšķirīgam jūrniekam. Taču bija ari viena vaina. Viena, tomēr nopietna vaina: Stanga neprata svešvalodas. Tas, protams, ir liels trūkums, tomēr es nenobijos. Apsvēru stāvokli, paprātoju, padomāju, parēķināju un pavēlēju, lai Stanga steidzami iemācās angļu sarunu valodu. Un, ziniet, viņš iemācījās. Ne jau bez grūtībām, tomēr iemācījās trijās nedēļās.