5im nolūkam izvēlējos līdz tam nepazīstamu pasniegšanas metodi: savam vecākajam palīgam sagādāju divus skolotājus. Turklāt viens viņu mācīja no sākuma, no ābeces, bet otrs no beigām. Un iedomājieties, ar ābeci viņam neveicās, īpaši ar izrunu. Dienām un naktīm bez pārtraukuma mans vecākais palīgs Stanga mācījās pazīt grūtos angļu burtus. Un, ziniet, neiztika arī bez nepatikšanām. Reiz viņš sēdēja pie galda, pūlēdamies iegaumēt angļu alfabēta devīto burtu «ai».
— Ai… ai … ai… — viņš atkārtoja visādās variācijās arvien skaļāk un skaļāk.
To izdzirdēja kaimiņiene, nāca lūkoties, redz: pamatīgs puisietis sēž un kliedz «ai». Nodomāja, ka nabadziņam slikti, ņēma un izsauca ātro palīdzību. Šie atbrauca. Uzmauca puisim trako kreklu, es nākamajā dienā ar lielām pūlēm dabūju viņu laukā no slimnīcas. Starp citu, viss beidzās laimīgi: tieši pēc trim nedēļām vecākais palīgs Stanga man ziņoja, ka abi skolotāji viņu sagatavojuši līdz pusei un tādā veidā uzdevums izpildīts. Tajā pašā dienā precizēju izbraukšanas laiku. Mēs jau tā bijām nokavējušies.
Beidzot pienāca ilgi gaidītais brīdis. Tagad šis notikums, iespējams, būtu pagājis neievērots. Taču tolaik tādi jūras braucieni bija neiedomājami… Tā sakot — sensācija. Nav brīnums, ka tajā dienā jau no paša rīta visa krastmala bija pilna ziņkārīgo bariem. Tur, ziniet, bija karogi, mūzika, vispārīga sumināšana … Es pārņēmu savā vadībā stūri un nokomandēju: