— Pacelt buras, atdot priekšējos galus, stūri pa labi!
Uzvijās buras, izpletās kā balti spārni, vējš tajās
ietriecās ar visu sparu, taču jahta, ziniet, nekust ne no vietas. Atbrīvojāmies no pakaļējās tauvas, neko nelīdz — stāvam. Redzu, kaut kas jādara. Šajā brīdī mums garām gāja velkonis. Paķēru ruporu, saucu:
— Ei, jūs tur, uz velkoņa! Paņemiet mūs tauvā, piķis un zēvele!
Velkonis mūs paņēma, sāka vilkt, šņāc un krāc, ūdens vien mutuļo gar pakaļvadni, šis gandrīz vai slienas stāvus, bet jahta nekust ne no vietas. Kas noticis?
Pēkšņi kaut kas nobrīkšķēja, jahta sasvērās, es mirkli zaudēju samaņu, bet, kad atjēdzos, redzu — krastu ainava pavisam pārmainījusies, cilvēku pūlis nez kur pazudis,
ūdens kā nosēts cepurēm, tepat blakus peld saldējuma kiosks, uz tā jumta sēž jauns cilvēks ar kinokameru un griež kloķi.
Bet ap jahtu visgarām zaļa sala. Palūkojos pāri bortam — kļuva skaidrs: jahtas būvētāji bijuši pārāk pavirši, cēluši to no zaļiem dēļiem. Un, iedomājieties, pa vasaru borti izlaiduši saknes un jahta ieaugusi zemē.