Bet nekad viņa neizlaida no prāta — pat pēc tam ne, kad bija piedzimis mazais Kels, — ka nepieder pie sava vīra cilts ļaudīm. Tā kā vīrs bija dievs, tad viņa cilts sievietes — dieves. Viņa varēja sevi tikai pretstatīt šīm sievietēm, bet nostāties tām līdzās viņai nebija nācis ne prātā. Pilnīgi iespējams, ka ierastība modina niecinājumu. Lai nu būtu kā būdams, bet pēdīgi viņa bija izpratusi šos baltos dēku meklētājus un tos pienācīgi novērtējusi. Tiesa, viņas tumšais prāts nespēja apzināti analizēt, tomēr viņai piemita sievietes skatiena asums un skaidrība šādos jautājumos. Tajā vakarā, kad uzvilka baltās kurpītes, viņa bija aptvērusi savu triju draugu klajo, atklāto apbrīnu; un tas viņu pirmo reizi uzvedināja uz domām — salīdzināt. Runa gan bija tikai par pēdu un potīti, bet… bet pats par sevi saprotams, ka salīdzināšana nevarēja apstāties pie šā viena objekta. Viņa vērtēja pati sevi no balto cilvēku viedokļa, un viņas balto māsu dievišķīgums sagrīļojās. Galu galā arī tās bija tikai sievietes, un kālab gan Magdalēna lai nepaceltos tikpat augstu kā viņas? Sajās mācībās Magdalēna atklāja, kā viņai vēl trūkst, bet līdz ar savu nepilnību apziņu radās arī spēks. Un viņa centās tik dedzīgi, ka viņas trīs skolotāji bieži nosēdēja līdz vēlai naktij, brīnīdamies par sievietes mūžseno noslēpumu.

Tuvojās Pateicības diena [8]. sad un tad betlzs no Stjū- artas krastiem atsūtīja kādu ziņu par mazā Kela labklājību. Drīz viņiem vajadzēja atgriezties. Reizi pa reizei kāds nejaušs garāmgājējs, izdzirdis deju mūziku un kāju ritmisko dunoņu, iegriezās Meilmuta Kida būdā, bet arvien atrada tikai Haringtonu dūšīgi čīgājam un abus pārējos vīrus sitam ar kājām takti vai arī pilnā kaklā strīdamies par kādu sarežģītu dejas soli. Magdalēnu neviens nekad netika ieraudzījis, jo viņa arvien steigšus bija iemukuši dibenistabā.

Kādu vakaru viņus apciemoja Kels Galbreits. Todien bija saņemtas patīkamas vēstis no Stjūartas krastiem, un Magdalēna pārspēja pati sevi — ne tikai gaitā, iznesība un graciozitātē, bet arī tīri sievišķīgā koķetērijā.