Vīrieši ļāva vaļu spožām atjautām, bet viņa dzirkstīgi cirta tiem pretī; šā brīža panākumu un pati savas varas skurbā jaukuma aizrauta, viņa gan luncinājās ap tiem, gan uzbruka ar dzēlīgām asprātībām, gan šķelmīgi uzsmaidīja, gan augstprātīgi aizgriezās — un visu to darīja pārsteidzoši piemīlīgi. Un vīrieši gluži instinktīvi un neviļus nolieca galvu ne jau viņas skaistuma, viņas prāta un atjautības priekšā, bet gan ļaudamies tai neizdibināmajai sievišķībai, kam vīrietis gan pakļaujas, bet ko nespēj vārdā nosaukt. Visa telpa līgoja jūsmīgā reibumā, kad Magdalēna ar Prinsu virpuļoja šā vakara pēdējā dejā. Ilaring- tons izvilināja no savas vijoles gluži neiedomājamas pasāžas, kamēr Meilmuts Kids, sajūsmā aizrāvies, bija paķēris slotu un grieza ar to vistrakākās piruetes pats uz savu roku.

5ajā mirklī durvis nodrebēja no smaga klaudziena, un ar ašu skatienu viņi pārliecinājās, ka durvju aizšaujamais ceļas uz augšu. Taču līdzīgas situācijas viņi jau bija piedzīvojuši. Haringtonam nesarnisējās neviena nots. Magdalēna pa laikus atvērtajam durvīm izšāvās dibenistaba. Slota acumirklī pazuda zem lažas, un, kad Kels Galbreits ar Luiju Savoju iebāza galvas durvju spraugā, Meilmuts Kids ar Prinsu saķērušies joņoja pa istabu straujā skotu dejā.

Indiāņu sievietes nav radušas no liela satraukuma krist ģībonī, bet Magdalēna šoreiz bija tik tuvu nesamaņai kā vēl nekad savā mūžā. Kādu stundu viņa notupēja uz grīdas, klausīdamās vīriešu balsu dunoņā, kas pieauga un atslaba kā tāls pērkons. Ka mīļas atbalsis no bērnu dienu melodijām katra viņas vīra balss intonācija, katra īpatnā pieskaņa spiedās viņas dvēselē, lika sirdij trīsēt un ceļiem ļimt, līdz pēdīgi viņa pusnesamaņā atslīga pret durvīm. Labi vien bija, ka viņa neko nespēja ne saskatīt, ne saklausīt, kad vīrs sāka atvadīties.

— Kad tad tu taisies atpakaļ uz Sērklsitiju? — Meilmuts Kids nevainīgi iejautājās.