Taču šis izskaidrojums nepavisam nemazināja Prinsa apbrīnu. Haringtons, kā jau praktisks vīrs, noraudzīdamies uz nevainojami veidoto kāju un potīti, domās atkārtoja nekrietno rēķinu: «Viena šautene, viena sega, divdesmit pudeles viskija.»

Magdalēna bija karaļa sieva — karaļa, ar kura dzelteno bagātību pietiktu, lai apģērbtu dučiem visekstravagantāko modesdāmu; un tomēr visā mūžā viņas kājas nebija pazinušas cita apava kā mokasīnus no sarkanas, miecētas aļņādas. Sākumā viņa pat ar izbailēm noskatījās uz niecīgajām balta zīda kurpītēm, bet drīz vien apjauta apbrīnu, kas mirdzēja viņas draugu skatienos, jo viņi bija vīrieši. Magdalēnas seja notvīka aiz lepnuma. Uz mirkli viņa jutās kā apreibusi no savas sievišķīgas pievilcības, jo vēl dziļākā sašutumā nekā iepriekš nomurmināja: «Un viena šautene — salauzta!»

Tā treniņš turpinājās. Katru dienu Meilmuts Kids veda jauno sievieti garās pastaigās, lai uzlabotu viņas stāju un saīsinātu garo soli. Nebija gandrīz ko baidīties, ka viņu kāds varētu pazīt, jo Kels Galbreits un pārējie veterāni bija ka vientuļi bērni mežā starp neskaitāmajiem svešiniekiem, kas pārplūdinājuši šo zemi. Bez tam ziemeļu salam ir asi zobi, un maigādainās dienvidu sievietes, lai pasargatu vaigus no sala kodīgajiem glāstiem, bija pasākušas valkāt audekla maskas. Ar aizsegtām sejām un vāverādu parkās ieslēptiem augumiem — tādā izskatā māte ar meitu, ceļā satikušās, paietu viena otrai garām kā svešinieces.

Apmācībā strauji virzījās uz priekšu. No sākuma tā bija progresējusi gausi, bet vēlāk iestājās pēkšņs lūzums. Tas sākās tajā vakarā, kad Magdalēna, uzlaikojusi baltās zīda kurpītes, it kā atklāja pati savu vērtību. Tajā brīdī Magdalēnā blakus dabiskajai pašcieņai pamodās viņas atkritēju tēvu lepnums. Līdz tam viņa bija uzskatījusi sevi par svešu asiņu sievieti no zemāka dzimuma, tikai aiz sava kunga labvēlības izpirktu. Vīrs Magdalēnai bija šķitis dievs, kas pacēlis viņu — necienīgo — līdz saviem dievišķajiem augstumiem.