— Neesmu nemaz padomājis, — Kels Galbreits atteica. — Laikam jau ne agrāk kā pēc ledus iziešanas.

— Bet Magdalēna?

Jautājumu izdzirdis, viņš pietvīka un uz mirkli nodūra acis. Ja Meilmuts Kids tik labi nepazītu cilvēku dzimumu, viņš būtu Kelu Galbreitu nicinājis šā skatiena dēļ. Bet cilvēku pazīšana vērsa viņa riebumu pret tām sievām un meitām, kas bija atnākušas šai zemē un, neapmierinādamās ar to vien, ka nobīdīja malā šās zemes sievietes, vēl ierosīja nelāgas domas vīriešu galvās un mudināja viņus uz kaunpilnu rīcību.

— Domāju, ka viņai nekas nekaiš, — Sērklsitijas karalis steigšus attrauca it kā atvainodamies. — Tomam Dik- sonam ir uzdots gādāt par maniem darījumiem, un viņš arī pieskata, lai šai nekā netrūkst.

Meilmuts Kids pēkšņi apklusināja Kelu Galbreitu, uzlikdams roku viņam uz pleca. Viņi bija izgājuši ārā. Virs galvas ziemejblāzma, krāšņā draiskule, dižīgi plandīja savus krāsu brīnumus, pie kājām gulēja aizmigusi pilsētiņa. Kaut kur tālu leja gaudoja vientuļš suns. Karalis atkal grasījās runāt, bet Kids saspieda viņa roku, lai klusē. Gaudotāju skaits auga augumā. Suns pēc suņa pievienoja savu balsi dziesmai, līdz daudzbalsīgs koris pieskandināja visu nakti. Tam, kas pirmo reizi dzird šo savdabīgo, drūmo dziesmu, atklājas Ziemeļzemes pirmais un diženākais noslēpums; tam, kas to klausījies bieži, tā dun kā noslēpumains kapa zvans veltīgi izšķiestajiem pūliņiem. Tā skan kā mocītu dvēseļu gaudas, tajā sakopots viss ziemeļu mantojums, neskaitāmu paaudžu ciešanas — tā ir biedinājums un arī rekviēms tiem, kas noklīduši no cilvēces ganāmpulka.

Kels Galbreits viegli nodrebuļojās, klausīdamies, kā dziesma izdziest aizžņaugtos šņukstos. Kids skaidri lasīja viņa domas un līdz ar viņu izstaigāja vēlreiz visu ceļu cauri bada un slimību dienām, un visur viņu pavadīja pacietīgā Magdalēna, dalīdamās ar viņu ciešanās un briesmās, nekad nešaubīdamās, nekad nežēlodamas.